Piesakies abonementam un lasi gandrīz visas mūsu grāmatas tiešsaistē tikai par 3 eur mēnesī!

Talsu 2. vidusskolas būvēšana

Talsu 2. vidusskolas tapšana

Talsu 2. vidusskola,

1975. gada augustā pieņemšanas komisija ar parakstiem apliecināja,  ka Talsos tapusi vēl viena skola. Pirmā skolas vajadzībām būvētā bija pilsētas pamatskola (pamatakmens 1925. gada 1. jūnijā, atklāšana 1926. gada 3. oktobrī,  izmaksāja ap 600 000 Ls), nākamajai pie jauna nama bija jātiek apriņķa pamatskolai. Uz 16 tūkstošu latu vērta zemes gabala Leču laukos 1939. gada 21. oktobrī iesvētīja pamatakmeni. „J. Dzelzīša” būvfirmai nams bija jānodod lietotājiem 1941. gadā, tomēr skolēnu balsis tajā sāka skanēt tikai pēc kara.  Vēl pirms okupācijas pilsētas dome bija plānojusi paplašināt vidusskolu, būvējot jaunu korpusu līdzās toreizējai mītnei Oktes pilī. Bet pēc kara vairākas klases mācījās gan „Putras akadēmijā”, pirms kara zināma kā „Talsu mājturības skola”, gan arī vecajā „putnu kūtī”, kur tagad atrodas Novada muzeja izstāžu zāle.

  1. Vajadzība pēc jaunas skolas

1.1. Skolēnu skaita pieaugums

Piecdesmito gadu vidū pamatskola un vidusskola „samainījās” ēkām, pēdējai pārejot plašākās telpās.  1960. gadā pabeidza vidusskolas piebūvi, ēkas daļu, no „tornīša” uz pilsētas pusi. Kādā sanāksmē konstatēts, ka tā esot ar defektiem, 3 stāvā pat iebrukuši griesti, tomēr tagad bija iespējams ierīkot mācībām tik svarīgos fizikas, ķīmijas un bioloģijas kabinetus. Liekas, ka nu telpu bija vairāk kā pietiekami,  jo 23. jūnija partijas pirmorganizācijas sapulcē secināts: „Atsevišķiem skolotājiem grūti nodrošināt slodzi, jo daudzi skolēni pārgājuši uz vakarskolu, samazinājies komplektu [paralēlklašu] skaits.”[1]

Ar 1961./62.  mācību gadu Latvijas PSR līdz tam 7. klašu pamatizglītību „pagarināja”  par gadu. Pilsētā tajā laikā bija 3 pamatskolas, no kurām 3. septiņgadīgā krievu skola nīkuļoja nelielā skolēnu skaita dēļ. Tā kā republikā jau bija divplūsmu skolu pieredze, arī Talsos izdomāja šo pamatskolu pievienot vidusskolai. Direktore Aina Seiksta skaidroja: „Skolā apvienosies latviešu un krievu tautības bērni [..] tautu draudzības jūtu audzināšanai.”  Kaut arī jau agrāk daži skolotāji bija darbojušies vienā partijas pirmorganizācijā, krievu pamatskolas direktors Jermolajevs bija vienīgais pārstāvis, kurš ieradās „apvienošanas sapulcē”. „Sākumā negribējām, bet skaidrs, ka ar esošo materiālo bāzi nav iespējams realizēt  8. gadīgu izglītību. [..] Talsu III pamatskolai nav iespējams mācīt ķīmiju, [..] nav kabineta.”

Direktoram atstātajās telpās lūdza izkrāsot grīdas, lai tur ievietotu vidusskolas zēnu internātu.[2] 1965. gada rudenī, turpat blakus, Padomju ielā,  jau tapa jaunā internāta ēka. Situāciju raksturoja vidusskolas skolotājs Riekstiņš: „Ir grūtības ar jaunbūves celtniecību.  [..] Ļoti traucē celtnieki. Spēlē kārtis, smēķē internāta telpās.”[3] Pēc jaunās skolas uzbūvēšanas tieši ērtais internāts bija pamats attālāko lauku vidusskolēnu pārdalīšanai uz 2. vidusskolu.

1962. gadā skola vēl strādāja vienā maiņā, tomēr jaunais kolektīvs nebija saliedēti. Lai „plauktu” tautu draudzība, skolotāja B. Sakare rosināja skolas radiomezglu darboties labāk un raidīt divās valodās, tomēr pēc pirmā pusgada direktorei nācās atzīt, ka „galvenā valoda pašlaik skolā ir latviešu, krievu skolotāji maz iesaistās skolas vakaru rīkošanā.”[4]

1969. gadā ieviesa piecu darba dienu nedēļu strādājošiem (to neattiecināja uz skolu un skolotājiem), kā arī  prasību pēc obligātās vidējās izglītības, kas bija cēlonis straujam skolēnu skaita pieaugumam. 1969. gada septembrī Talsu vidusskolā jau mācījās vairāk kā 900 jaunieši, no kuriem dažas klases – otrā maiņā.[5] Minētais neveicināja to, ko moderni saukt par „izglītības kvalitāti”. Tā paša gada Talsu rajona darbaļaužu deputātu izpildkomitejas 17. jūlijā notikušajā sēdē izvērtēja sekmes. „Palielinājies skolēnu skaits, kuriem pārcelšana atlikta uz rudeni. Sevišķi Talsu vidusskolā: no 30 skolēniem 1968. gadā  uz 50 skolēniem 1969. gadā. Talsu vidusskolā kopējais sekmju līmenis ir zemāks nekā iepriekšējā mācību gadā, sevišķi 9. klasēs.”[6]

1972. gada 20. aprīļa rajona izpildkomitejas sēdē rezumēja: „Kopš 1966. gada slēgtas 6 mazkomplekta pamatskolas”. Tad pat vidusskolas direktore A. Seiksta atzina, ka „daudzus gadus mācību procesā ļoti izjūtama telpu šaurība”.[7] Tomēr 1973. gadā pieaugums turpinājās, slēdza krievu klases Dundagā, bet Lielsalu skolēnus uzņēma Talsu vidusskolas internātā.[8] Talsu pilsētas iedzīvotāji sasniedza nebijušu daudzumu, divkārt pārspējot pirmskara līmeni. Nu jau svinīgi sagaidīja 10 000. talsenieku, Adīnas un Imanta Zihmaņu jaundzimušo dēlu. Tā pamazām, bet noteikti pieauga skolēnu skaits.

1.2. Celtniecības attīstība Talsos 70. gadu sākumā

Padomju varai bija pienācis salīdzinoši labs periods. Stabilitāte, ko vēlāk nodēvēs par stagnāciju, ļāva arvien vairāk un straujāk radīt attīstības simbolus – jaunceltnes. 1970. gada 26. decembrī Talsu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Valdis Roģis partijas konferencē ziņoja: „Tuvojas nobeigumam poliklīnikas un sadzīves pakalpojumu paviljona celtniecība, uzsākta sporta nama celtniecība. Nākošā piecgadē [PSRS ekonomiskās attīstības veicināšanas dēļ iezīmēja piecgades – laika posmus, kad ieplānoja veicamos pasākumus un darbus, cenšoties izdarīt ātrāk un vairāk, lai radītu straujas attīstības ilūziju. 1970.-1975. gadi bija 9. piecgade] mums būs jārisina nopietni uzdevumi. Jāuzceļ vidusskola Dundagā, [Talsos] sporta nams, viesnīca [105 vietām], administratīvā ēka, viens vai pat divi bērnu dārzi Talsos, benzīna uzpildīšanas stacija [pilsētas nomalē uz Valdgales pusi], vairākas dzīvojamās mājas un citi objekti. Pašreiz izstrādā projektu sporta stadionam, nākošā gadā projektēs jaunu vidusskolu Talsos 1072 vietām un sadzīves pakalpojumu namu.”[9] Tas bija pirmais jaunās skolas oficiālais pieteikums.

1972. gada pavasarī projekts jau atradās Talsu rajona Tautas izglītības nodaļas kapitālās celtniecības objektu sarakstā. Pamatdarbus bija domāts uzticēt Talsu pārvietojamai mehanizētajai kolonai, bet termiņu noteica 1974.-75. gadus.[10] Priecājoties, ka iepriekšējā [1971] gadā sākta poliklīnikas ekspluatācija, pabeigti būvdarbi aptiekā, uzsākta slimnīcas garāžas un administratīvā korpusa celtniecība, nākamajam atkal bija ieplānota gan vērienīgu celtņu būves uzsākšana – viesnīca, pie tās kafejnīca 75 vietām, gan pabeigšana – 6. veikals Raiņa ielā, un darbu turpināšana pie bērnu dārza Jaunajā ielā un administratīvās ēkas Kareivju ielā.[11]

1972. gada pirmajā pusē rajonā 7604 skolēnus mācīja 520 skolotāji, no kuriem tikai 48,6% ar augstāko izglītību. „Miermīlīgajā” PSRS sāka ieviest mācību priekšmetu, par ko stāstot, katrs seniors ātri spēj piesaistīt mazbērnu uzmanību – Elementāro militāro apmācību. To apguva Talsu un Rojas vidusskolās, bet bija nolemts  jau rudenī ieviest visiem 10.-11. klašu skolēniem.

Talsu rajona izpildkomitejas priekšnieka vietniece Stefānija Meldere ziņojumā par skolu darbu nosauca skolēna izglītošanas izmaksas gadā: „I-III klasēs 95 rbļ., IV-VIII 162 rbļ., IX-XI 183 rbļ.”  Pēc jauno Dundagas un Talsu vidusskolu uzcelšanas bija nodomāts slēgt Mazirbes, Vīdales, Stendes, Lībagu un Talsu 2. astoņgadīgo skolas. No dokumentiem var secināt, ka 1975. gadā rajonā vidusskolu skaitam palielinoties par divām (līdz 8), astoņgadīgo kļūtu par 3 mazāk (14), bet 7 pamatskolu [tagad lieto apzīmējumu „sākumskola”] vietā būtu 1-2. Tāpat bija ieplānotas Talsu un Rojas vakarskolas, 1-2 palīgskolas, Bērnu un Jauniešu sporta skola, kā arī vēl kas nebijis Talsos – Pionieru nams.[12] To var uzskatīt par šodienas „Bērnu un Jauniešu Centra” pirmsākumu.

  1. Skolas pirms pārmaiņām

2.1.   Vidusskola

Pēdējo mācību gadu pirms jaunās skolas uzcelšanas Talsu vidusskola sagaidīja ar direktoru Norkusu, vietniecēm skolotājām Valentīnu Vecriņķi, Ainu Beļakovu, ārpusklases organizatori Umleju, direktora vietnieci saimnieciskajā darbā Dreimani. Var secināt, ka īpaša loma bija militārās apmācības vadītājam Antonam Kivleniekam, kurš, līdz ar iepriekšminētajiem, saņēma īpašu pienākumu aprakstu.[13]

Skola bija pārslogota. Telpas tagadējās kāpnēs uz slimnīcas pusi mācībām neizmantoja, tur joprojām atradās dzīvoklis un vakarskolas klases.  Paralēli mācījās četras piektās, piecas desmitās un pa trīs klasēm pārējās klašu grupās. Izglītošanās notika divās maiņās. Priekšpusdienā no 8.05-14.00 mācījās 1.c, 2.c, 3.c, 6.a,b,c, 7.a,b,c, 8.a,b,c,d, 9.a,b,c,d, 10.a,b,c,d,e, 11.a,b,c, bet pēcpusdienā no 14.00-17.30 – 1.a,b, 2.a,b, 3.a,b, 4.a,b,c, 5.a,b,c,d.[14] Iespējams, ka dažos gadījumos „pēcpusdiennieku” klases varēja būt tepat no pilsētas, bet apkārtējo pagastu jaunieši pārsvarā braukuši mācīties no rīta. Grupēšana varētu būt saistīta arī ar pedagogu slodžu sadalīšanu.

Toreizējie skolnieciņi skolas apmeklēšanu pēcpusdienās neatceras kā apgrūtinājumu. „Mācījos otrā maiņā no 1.-4. klasei. Gāju uz skolu pusdienlaikā. Neatceros īsti, vai bija pusdienas. Kāds launags laikam bija. Mums bija jautri, bieži pēc stundām gājām ar visu klasi uz kino. Maiņas apavus nēsājām līdzi. Laikam nebija vietas garderobē.  Paši toreiz turējām kārtībā klases. Nevarēja būt tā, ka mēs būtu gājuši netīrās klasēs pēcpusdienā. Vai mazgāja, nezinu, bet papīrgrozu bija jāiznes iepriekšējai maiņai. Neatceros, kā notika skolas kopīgie pasākumi un mācības sestdienās. Stundas bija tikai dažas, bet, vai bija ātrāk jābūt skolā, neatceros. Mācījāmies kā kurš, cits vakarā, cits no rīta pirms skolas.”[15]  Dažkārt ģimenēs katram bērnam bija savs uz skolu iešanas laiks. „Mana māsa Antra mācījās pēcpusdienas maiņā. Es gāju no rīta uz skolu, viņa – pēcpusdienā. Reiz skolotāja bija atstājusi pēc stundām glītrakstīšanā, un mamma gāja viņai pakaļ pusdeviņos vakarā.”[16]

Pedagoģiskās padomes sēžu protokolos rakstītais liecina par ļoti lielām klasēm. 8.a mācījās 30 skolēni, b klasē 21, bet c bija krievu plūsmas klase ar 27 audzēkņiem. 10. klasēs mācījās 26, 29, 22, 25 un 12 (krievi). 104 latviešu skolēni mācījās 11. klasēs, jo kopš 1956. gada krievu valodas apgūšanas dēļ (vairāk mācību stundu) krievvalodīgie jaunieši ieguva vidējo izglītību jau pēc 10 mācību gadiem.

Pašvaldība bija gan kaut ko paveikusi, lai skolu padarītu ērtāku. Jau 1973. gada aprīlī Fiziskās kultūras un sporta komiteja lūdza pilsētas pašvaldībai piešķirt zemi „pneimatiskās sporta zāles uzstādīšanai pie vidusskolas”. Komisija par piemērotāko atzina sporta laukuma dienvidu galu. Tomēr sporta komitejas pārstāvjiem vēl nācās atgādināt, ka skolas šķūnī atrodas Vācijas Demokrātiskajā republikā ražotā jaunā halle (apvalks, protams), kas joprojām netiek uzstādīta. Tikai 1975. gada 15. aprīlī beidzot tautā sauktu par „pudeli”, 820 kvadrātmetru platībā, to atklāja un nodeva lietošanā vidusskolai. Tikai piecus mēnešus iepriekš, pēc kapitālā remonta sportam un sarīkojumiem bija atgūta skolas zāle.[17]

Mācību gadu beidzot, 1975. gada jūnijā, ne ar vārdu nepieminēja iespējamo skolas atslogošanu. Kaut augstākstāvošas organizācijas par to lēma jau pavasarī, iespējams, vairs nebija pārliecības, ka jaunā vidusskola patiešām sāks darbu 1. septembrī. Tikai 28. augusta pedagoģiskās padomes sēdē skolotājus informēja: „Sakarā ar to, ka samazinājies klašu komplektu skaits, mācību darbs jaunajā mācību gadā notiks vienā maiņā, un sāksies plkst. 9.00 no rīta. No rītiem domātas fakultatīvās nodarbības.”[18]

2.2.   Otrā astoņgadīgā skola

Īsi pirms likvidēšanas ļoti rosīgi darbojās 2. astoņgadīgās skolas saime. Manās atmiņās skolas laiks pilī saglabājies ar ēdamtelpu velvētajos pagrabos un ļoti garšīgajiem saimnieces Akmentiņas gatavotajiem ēdieniem, kartupeļu mizošanu virtuves dežūrās, aizliegumu skraidīt pa vītņu kāpnēm. Un, galvenais, bailīgu kāpšanu pa lielajām spraišļotajām kāpnēm uz klasi pašā augšā, no kurienes ēkas iekšienē pavērās skats līdz pat pirmajam stāvam. Protams, noskaņa, pilī mācoties, bija īpaša, tomēr telpas šauras un tumšas.

Ko vēsta dokumenti par šo laiku? Darba izvērtējumā 1974. gadā īpaši izcelts skolotājas Litas Vitones darbs, jo viņas vadībā makulatūras vākšanā skola ieguva pirmo vietu republikā. (Atceros interesantās rokdarbu stundas skolotājas vadībā, sīklietiņu izgatavošanai izmantojot krāsainus vadiņus.) Enerģiski strādāja Ārija un Kārlis Ūsiņi. Skolotāja plānoja apmācīt meitenes tolaik ļoti populārajā mākslas vingrošanā, tas tomēr nebija iespējams telpu trūkuma dēļ. Toties K. Ūsiņa entuziasma ietekmē ne viens vien jaunietis guva izcilus panākumus biatlonā. Tajā ziemā sniega trūkuma dēļ treniņi nebija bijuši intensīvi. 1974. gadā 8. klasi beidza 26 skolēni, bet pirmajās klasēs atnāca 42. „Siltas pusdienas skolā saņem 97 bērni. Neēd tie, kam diēta. Skolēnus uz mācībām (no Leprozorijas) atved Republikāniskās slimnīcas autobuss, ar satiksmes autobusiem mācību gada beigās uz skolu brauca 11 skolēni. [..] Sakarā ar drīzu skolas pāriešanu uz jaunām elpām, nekādus līdzekļus inventāra iegādei nesaņemam.”[19]

1975. gada maijā par labām un teicamām sekmēm atzinības saņēmuši 88 skolēni (no 305), kas uzskatāms par augstu sekmju līmeni. Pēdējā gadā 4., 6. un 7. bija pa vienai, bet pārējās –paralēlklases. Pastāvēšanas noslēguma gada pirmajā pusē vadība bija latviešu valodas skolotājas Ausmas Reinbergas rokās, pavasarī to pārņēma direktora vietas izpildītāja Lilija Mālmeistere. Pēdējo pavēli Nr. 132 30. augustā parakstīja Jānis Fedotovs, kurš 1969. gadā bija pārgājis darbā uz vidusskolu un nu norīkots par jaunās vidusskolas direktoru. Pavēle bija par apkopēju Valijas Karlsbergas, Emmas Eglītes un Matildes Siņijas atbrīvošanu no darba – abas pēdējās, leģendāras astoņgadīgās skolas vēsturē, kļuva par neatkārtojamu kolorīta daļu arī jaunajā.[20]

Ar 1975. gada 17. aprīli datēta rajona izglītības nodaļas vadītāja Jakova Plinera vēstule izglītības ministrijai, kurā viņš paziņo, ka ar 1. septembri slēgs Vīdales skolu ar 21 skolēnu un: „[..] sakarā ar jaunas vidusskolas atvēršanu Talsu pilsētā 1. septembrī mazās piepildītības dēļ slēgs Lībagu astoņgadīgo skolu (uz 1. septembri –  91 audzēknis, atradās 5 km no Talsiem) un Stendes pamatskolu (29 skolēni, 4 km no pilsētas). Talsu pilsētā tiks slēgta Talsu 2. astoņgadīgā skola, kurai telpas ir nepiemērotas mācībām – veca pils [„mācības notiek 2 ēkās” – domātas sporta stundas, ko noturēja zālē pie tagadējās Vakara un neklātienes vidusskolas], jo jaunatveramā vidusskola atrodas blakus šai skolai.”[21]

Savukārt, 23. maijā pilsētas izpildkomiteja no Izglītības nodaļas saņēma lūgumu apstiprināt 2. astoņgadīgās skolas slēgšanu, kā arī 1. astoņgadīgās nosaukumu atstāt bez kārtas numura. „Līdz ar jaunās – otrās vidusskolas nodošanu ekspluatācijā, rodas vajadzība pārdēvēt patreizējo Talsu vidusskolu par Talsu 1. vidusskolu un jauno nosaukt par Talsu 2. vidusskolu.”[22]

10. jūlijā lēmumu par izmaiņām pieņēma pilsētas izpildkomiteja, bet rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Edgars Bāns parakstījis 16. jūlija lēmumu pārdēvēt 1. astoņgadīgo skolu par astoņgadīgo, un 17. jūlijā rakstīto par piecu astoņgadīgo skolu slēgšanu, kā arī ar lēmumu Nr. 153, ar ko mainīja līdzšinējās vidusskolas nosaukumu uz 1., bet jaunās – uz 2. vidusskolu. Pamatojums šādām izmaiņām – „lai nodrošinātu pilnīgu pāreju uz kabinetu sistēmu un mācību procesu izveidotu pēc jaunām mācību programmām. Izglītības ministre M. Kārkliņa minēto apstiprināja 19. augustā pavēlē Nr. 578.[23]

  1. Jaunās ēkas tapšana

Kā, jau rakstīts iepriekš, 1970. gada nogalē rajona saimnieki izveidoja piecgadu plānu, paredzot celt jaunu vidusskolu. Ne viss veicās gludi. Atšķirībā no pirmskara celtnēm, padomju laikam bija raksturīga tipveida projektu izstrādāšana, labākajā gadījumā tos pielāgojot konkrētās vides īpatnībām. Tādēļ Talsu 2. vidusskolai raksturīgo siluetu un pat iekārtojumu iespējams ieraudzīt arī citur Latvijā. Piemēram, Rīgas Centra Humanitārajā (bijusī 50.) vidusskolā.  1972. gada 20. aprīlī Talsu pilsētas izpildkomiteja veica „starta šāvienu”, pieņemot lēmumu par skolas būvniecību. Bija plānots projektu izstrādāt 1971. gadā, tomēr to solīja gatavu tikai 1973. gada augustā, lai celtniecību, kā plānots, varētu uzsākt 1974. gadā. 1072 vietu lielā skola bija jāuzbūvē par 643,84 tūkstošiem rubļu.[24] Kaut arī padomju laika naudu bieži saukāja par „koka rubli” zemās pirktspējas dēļ, un vidējās algas bija ap 100 rbļ. mēnesī, tomēr, salīdzinoši, Talsu slimnīcas celšana 21. gadsimtā izmaksāja 7,33 miljonus eiro.[25]

3.1.   Projektēšana un plānošana

Mēnesi pēc lēmuma pieņemšanas pilsētas izpildkomitejā, 23. maijā Talsu rajona izpildkomiteja sūtīja vēstuli LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Krūmiņam, Izglītības Ministrijai un Valsts plāna komitejai.[26] Dokumentā vēstīts, ka izmeklēšanas (ģeodēziskie un uzmērīšanas) darbi jau veikti, un vadīsies pēc tipveida projekta 222-1-165, kas būtu 1284 „vietīga” mācību iestāde. Kaut arī, kā atceras toreizējais Dzīvokļu saimniecības pārvaldes vecākais inženieris Andris Grūbe, pilsētas projektu veikšanu parasti uzticēja Latvijas pilsētbūvniecības projektēšanas birojam „Latgipgorstroj”, iespējams noslogotības dēļ, vēstulē rakstīts par darba uzdošanu „Latkomunprojekt”, kas bija pakļauts Komunālās saimniecības ministrijai, Ventspils kompleksās projektēšanas daļai.

Vēstules turpinājums: „Pēc tam Latvijas PSR Izglītības ministrija ieteica  celt skolu 960-1072 vietām, no saliekamā dzelzsbetona pēc tipveida projekta 21-02-27-68. Šim projektam nepieciešami daudz izmaiņu un papildinājumu, lai skola būtu piemērota šodienas prasībām. Tagad Izglītības ministrija iesaka celt vidusskolu no ķieģeļiem 1072 vietām pēc tipveida projekta 1-2-02-8/63 [to daļēji īstenoja]. [..] Piemērojot šodienas prasībām, skolā var ievietot tikai 800-850 skolēnu. Šāda skola neatbilst pat pašreizējām vajadzībām. Bez tam celtniecības organizācija – Jelgavas teritoriālā vispārējā celtniecības tresta Talsu pārvietojamā mehanizētā kolona atsakās celtniecību veikt, ja jāceļ skola no ķieģeļiem. Talsu rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja lūdz Jūs atļaut projektēt un celt Talsu pilsētā vidusskolu pēc tipveida projekta 1284 vietām.”[27]

Kāpēc tad, kad lēmums jau pieņemts un darbi sākti, vēl tapa lūgumraksti ministrijai? Skaidrojumam bija nepieciešams laikabiedra komentārs. „Tolaik būvniecība notika pēc vienkāršas shēmas. Ministru Padome [LPSR valdība] iedalīja noteiktu līdzekļu daudzumu, tam atbilstoši bija jāizvēlas projekts un celtniecības materiāli. Tad jau no ķieģeļiem celt vairs nebija moderni. Dzelzsbetona paneļu ražotāji varēja pietiekami nodrošināt būvmateriālu piegādes. Celtniecība notika vienkāršāk, un objektu varēja ātrāk nodot ekspluatācijā. Iespējams, ka vēstule bija mēģinājums panākt papildu finansējuma saņemšanu.”[28] Kaut arī nav nācies lasīt augstākstāvošo iestāžu atbildi, jāsecina, ka vietējiem speciālistiem tomēr bija „jāizgroza” esošie līdzekļi.

Birokrātijas „saimniecību” daiļrunīgi raksturo jaunceltnes pieņemšanas akts, no kura var secināt, ka projekts apstiprināts tad, kad būvdarbi jau bija gabalā. „1974.g. janvārī sākta celtniecība, 1975.g. augustā pabeigta. Projektu izstrādāja Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministrijas projektēšanas institūta Siguldas KPD. Apstiprinājusi LPSR Izglītības Ministrija 1974.g. 8. jūlijā.”[29]

Amizantu stāstu atceras togad jau Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Grūbe. „Līdzekļus dabūt no Rīgas nebija viegli. Mums bija ļoti laba sadarbība ar Remontu un Celtniecības pārvaldi. Viņi pilsētā A. Pumpura ielā, bez iepriekšējas samaksas, līdz jumtam uzcēla 45 dzīvokļu māju. Gāju uz Valsts Plāna komiteju un tās priekšniekam Miervaldim Ramānam teicu, ka „kļūdījāmies” un Talsos esam uzbūvējuši neplānotu māju. Viņš humoru saprata, nopriecājās, ka varēs uzrādīt plāna izpildē, un vajadzīgo finansējumu labprāt piešķīra.”

„Bija pat doma, ka varētu iet atpakaļ [vidusskolu pārbūvēt] uz „Putras akadēmiju”. Bet nebija naudas un limitu, lai projektētu. Brālis Raimonds [Grūbe] bija Siguldas projektēšanas biroja vadītājs. Viņš izrādīja iniciatīvu, arī mēs ministrijai lūdzām atļauju. Parasti ar skolu projektēšanu nodarbojās galvenā projektēšanas institūta lauku vai pilsētu projektētāji. Vajadzēja arī uzmērīt to [zemes] gabalu. Nebija kas uzmēra – tur arī vajadzēja limitu. Sazinājāmies ar [Padomju Armijas] karaspēka projektēšanas biroju, Rīgā, Bastejkalnā. Viņi tur sēdēja, kur [Jēkaba] kazarmas. Viņiem bija limiti un atļaujas. Tie uzmērīja teritoriju. Tur strādāja arī latvieši. [Biroja] kantora priekšniekam tika mežacūka. Šodien ir tā, ka mētājas ar miljoniem. Toreiz bija tā, ka ataicināja kādu no galvenajiem un pirtī kārtīgi piedzirdīja, vai arī sarīkoja medības.”[30]

3.2.   Celtniecības organizācija

70. gados lielākais celtniecības uzņēmums Talsos bija Starpkolhozu celtniecības organizācija (SCO), kuras galvenais uzdevums bija veicināt lauku attīstību, ceļot mājas kolhozos, tādēļ arī šāds nosaukums. Ja uzņēmums bija ieguvis leģendāru slavu, liela loma bija arī masu medijiem, kas celtnieku darbu cildināja nepaguruši, jo šī profesija visvairāk simbolizēja PSRS tieksmi uz strauju attīstību. Katrs tā laika rajona iedzīvotājs bija dzirdējis par Kudeļinska brigādi, Marcinkeviča, Kumerdanka brigādēm. Mūsdienu jaunieši, iespējams, šo itāļu izcelsmes vārdu zina labākajā gadījumā saistībā ar bandītisku grupējumu Krievijas seriālā, vai izmantotu noteikta lieluma militārā formējuma apzīmēšanai. Padomju Savienībā darbu idejiskā ziņā pielīdzināja cīņai, un kolhozos izveidoja mehanizatoru, laukkopju, zvejnieku, rūpnīcās – montieru, krāvēju, celtniecībā – montāžistu, krāsotāju, santehniķu utml. brigādes.

1972. gadā Talsu celtniekiem bija īpaši panākumi. „Republikas  konkursā par vislabāk uzbūvēto ēku, kas veltīts PSRS nodibināšanas 50. gadadienai, Talsu rajona SCO darbu vadītāja Ernesta Damberga un brigadiera Alberta Marcinkeviča vadītajam kolektīvam dzīvojamo, kultūras un sadzīves ēku grupā piešķirta pirmā vieta. Par kolhozā „Cīņa” ekspluatācijā nodoto klubu un kantora ēku.”[31]  1973. gada rudenī A. Marcinkeviča brigāde pabeidza būvēt veikalu Rīgas (tolaik Revolūcijas) un Raiņa ielas stūrī, bet nākamā gada janvārī uzsāka darbu pie vidusskolas jaunceltnes. 1974. gads arī bija zīmīgs, jo kopš 2. janvāra PMK apvienojās ar SCO, strādāja kopā. Lielākie objekti bija vidusskolas Dundagā un Talsos.[32]

Pilsētas austrumu daļas attīstība bija strauja. Šeit izbūvēja artēziskās akas Daģu kalnā, piešķīra zemi Akmeņu ielā katlu mājas celšanai, un Padomju (tagad Mīlenbaha) ielā 36 – veterinārajai slimnīcai un laboratorijai. „Tuvākajos gados Talsos pacelsies vēl viena unikāla būve – jaunā vidusskola, kuras galvenajai fasādei piekļaujas dendroloģiskais parks. Pastāv doma šī parka izveidošanu turpināt arī aiz jaunās skolas Daģu kalna virzienā, vienlaikus radot sanitāro zonu Talsu pilsētas  galvenajiem ūdens ieguves avotiem un patīkamas atpūtas vietas Talsu iedzīvotājiem.”[33] Šeit arī bija iecerēta vērienīga sporta stadiona vieta, kas gan palika līdz galam neīstenota, tā arī neizbūvējot skatītāju vietas un ģērbtuves. 1974. gada nogalē, pēc vienas no obligātajām deputātu tikšanās reizēm ar vēlētājiem, 23. vēlēšanu apgabala atskaitē deputāts A. Grūbe rakstīja par iedzīvotāju vēlmi pēc plašāka jaunā sporta laukuma ar 400 m skrejceļu. Pēc dažiem mēnešiem apstiprināja akceptējošu pilsētas domes lēmumu.[34]

3.3.   Darbi jaunbūvē

Par būvdarbu gaitu nav daudz informācijas. 1975. gada jūlijā SCO notika tolaik plaši izmantotā publiskā kolektīvā kaunināšanas pasākuma – biedru tiesas sēde. Izskatīja darbinieka S. lietu. „9. jūnijā ar automašīnu jaunceļamā objektā Talsu vidusskolā pēc darba beigām iekrāva automašīnā dēļus bez brigadiera atļaujas, un aizveda tos uz kopmītni „Zālēs”, kur bija tos nodomājis izlietot kopmītnes tualetes remontam. [..] Izteica sabiedrisko rājienu.”[35] Šis gadījums gan nav nekas neparasts, jo padomju „kopīgā īpašuma” ideja bieži tika saprasta kā iespēja katram to izmantot pēc vajadzības. Kāda kundze zina stāstīt par izplatītu „sērgu” – būvmateriālu iznešanu no „darba”, nosaucot konkrētu personu, kas piedalījās arī vidusskolas celšanā: „Nesa katru dienu no darba tīkliņā pa ķieģelim. Uzcēla saviem bērniem mājas.”

Arodbiedrības konferencē celtnieki sūdzējās par sliktiem sadzīves apstākļiem. A. Marcinkevičs: „Strādnieku mājiņās nav dvieļa, bet mums [vidusskolas jaunceltnē] pat vagons nav. Vai nevar izkārtot vagonu vai uztaisīt pārvietojamu mājiņu?” Oktobra beigās, jau pēc celtnes nodošanas,  brigadieris skaidroja, ka bijuši vairāki jauninājumi, ko reģistrējot, varētu izpildīt racionalizācijas priekšlikumu plānu. „Būvējot siltuma trasi, ieguva materiālu ietaupījumu. Paātrināt izdevās arī javas padevi pie grīdas betonēšanas.[36] Diemžēl, labi atmiņā palikušas pirmās aukstās ziemas jaunajā skolā un platas bezsniega joslas dendroloģiskajā parkā virs siltumtrases.

1975. gada vasarā žurnāliste Biruta Driķe apjomīgā publikācijā vēstīja par tuvojošos īpašo 1. septembri. „Piecgades jaunceltnes. Tagad jau redzams, ka Talsu otrā vidusskola būs viena no staltākajām celtnēm šajā pilsētas nostūrī. [..] Šobrīd skolā strādā celtnieki, elektriķi, sanitārie tehniķi, sakarnieki. Bija dienas, kad celtnieku vien ap 50. [..] Sporta zālē vēl vajag grīdas segumu. Tam latiņas gaida no Talsu MRS. [..] Polihlorvinila flīzēm izliktie koridori (atskaitot tās vietas, kur flīzītes tiecas atlupt) sola klusināt skaņu. Zēnu cerības un gaidas – siltā slēgtā šaušanas zāle bēniņu stāvā.”[37]

Rakstā iekļautas vairāku amatpersonu intervijas. Visi par galveno problēmu nosauca būvmateriālu trūkumu. „[..] brigadieris A. Marcinkevičs: „Ja ir tā kā pašlaik, tad darba pietiks līdz decembrim.” [..] SCO valdes priekšsēdētājs A. Puriņš. „Pagalma segumam jāgaida plāksnes no Siguldas, Vecumniekiem, Kuldīgas, bet laicīgi nepiegādā.” [..] ECT Talsu PMK galvenais inženieris E. Brūders.  „Nav metāla apgaismes balstu, tos varam uzcelt 2 dienās. Nav laboratorijas galdu, tādēļ nevar pieslēgt kontaktus. Tāpat arī virtuves iekārtu varēs pieslēgt, kad tā būs.”[38]

Kaut arī Jānis Fedotovs augustā parakstīja vēl pēdējās pavēles 2. astoņgadīgajā skolā, tomēr jau jūlijā  viņš izteica viedokli jaunās skolas direktora statusā: „Skolēni ražošanas praksēs [skolu labiekārtošanas un uzkopšanas darbi, ko jaunieši parasti vasarās veica  3-5 dienas, vai arī ilgāk] sāk tīrīt 3. stāvu. [..] Ir vēl viena problēma. Padomju ielā ietve beidzas pie vidusskolas internāta. Ir pilnīgi nepieciešams, lai reizē ar jauno skolu trotuārs pagarinātos. [..] Vareni, ka talsinieki varēs aizmirst vārdu „pēcpusdienas maiņa”. [..] Taps projekts būvei, kas internātu savienos ar skolu. Tā jau ir tālāka nākotne. [..] Buldozers planē laukumu – būs stadions. Skola būs ar sporta novirzienu. Stadionu otrpus ceļam, tālab neērtu, vairs nevajadzēs.”[39] Kaut arī 2. vidusskola joprojām izmanto abas ēkas, savienojoša būve nav tapusi arī pēc 40 gadiem (pieļaujams, ka to dažādo ēku līmeņu dēļ bija sarežģīti izprojektēt), bet veco sporta laukumu nodarbībām izmantoja vēl pārdesmit gadus.

1975. gadā pilsētā nodeva ekspluatācijā tipogrāfijas administrācijas ēku, 60 dzīvokļu māju Revolūcijas [Rīgas] ielā, katlu mājas Kareivju un A. Pumpura ielās un rajona administratīvās ēkas pirmo, drīz arī otro korpusu.

29. augustā parakstīts 2. vidusskolas pieņemšanas akts.[40] „Tipa projekts Nr. 2-02-6/61 Padomju ielā 32. Lietderīgā platība 51290 m2 t.sk. dzīvoklis. SCO – celtniecība un montāža; ECT Talsu PMK – elektromontāža; Talsu rajona specializētā PMK – ārējie un iekšējie santehnikas darbi, centrālā apkure un ventilācija; Specstrojgaz – gāzes iekārtu montāžas darbi; Ventspils SLTM – telefonizācija  un radiofikācija, BUB – signalizācija.” Komisijas vērtējums „apmierinoši” – jumta konstrukciju un seguma kvalitātei, galdnieku darbiem, apkalumiem, apkurei un katlu telpu iekārtai, ventilācijai, kanalizācijai. Citi darbi novērtēti ar „labi”. „Ēkas celtniecības plānotie izdevumi bija 654,87 tūkstoši rubļu, bet faktiskie 602,27 [pierakstīts ar zīmuli].”

Valsts pieņemšanas komisija vadītāja Alda Zēberga vadībā konstatēja nepadarītus apzaļumošanas darbus. 100 lapu koku iestādīšanai bija ierēķināti 289 rubļi, 2000 krūmiem – 3200, 150 dzīvžoga krūmiem 425 un puķu dobēm 383 rubļi.

SCO montāžas darbu strādnieku alga bija divas reizes lielāka nekā vidēji tautsaimniecībā, t.i. 195 rubļi mēnesī. Celtniekiem plāna izpildīšana garantēja arī regulāras prēmijas, ko gan daudziem tikpat regulāri samazināja par dažādiem darba disciplīnas pārkāpumiem. Uzņēmumā, kur 1975. gadā strādāja 637 cilvēki, izdarot darbus par 373 000 rubļu, peļņa bija 10,8 tūkstoši, ko daļēji izmaksāja kā apbalvojumu. Par 2. vidusskolas nodošanu ekspluatācijā 10 līdz 350 rbļ. (kopā 2375) prēmijas saņēma SCO kantora darbinieki, bet 3052 rubļus trīsdesmit seši A. Marcinkeviča brigādes vīri (viņiem arī 2000 rubļu par labu darbu šajā objektā). Vēl skolas pieņemšanu ar papildus naudiņu varēja atzīmēt J. Župa brigāde (700 rbļ.), elektromontieri (80), Ārlavas palīgražošanas iecirknis (140) un mehāniskās darbnīcas strādnieki (40).[41]

Talsu 2. vidusskola
K. Mīlenbaha (toreiz Padomju) iela Talsos.
Talsu 2. vidusskola.
Vidusskolas pamatu nospraušanas darbos.
Talsu 2. vidusskola
Talsu 2. vidusskolas būvdarbu laikā.
Talsu 2. vidusskola
Talsu 2. vidusskolas būve no K. Mīlenbaha ielas.

   

  1. Pārmaiņas pēc 2. vidusskolas izveidošanas

Jau no pirmskara laikiem pastāvēja kārtība, ka pamatskolu darbību un finanses pārzināja pašvaldība, bet par vidusskolām gādāja Izglītības ministrija. Skolu telpu pārmaiņām sekoja nekustamo īpašumu pārdalīšana. 1975. gada 27. maijā izglītības nodaļas vadītājs lūdza pilsētas izpildkomiteju izskatīt jautājumu par internāta ēkas Padomju ielā Nr. 30 nodošanu izglītības nodaļai, jo tā tikšot izmantota jaunās vidusskolas vajadzībām. Savukārt, 2. astoņgadīgās skolas ēku nodaļai vajagot pārņemt, lai tur ievietotu Bērnu un Jaunatnes sporta skolu [tikai dažus gadus iepriekš tā jau mainīja telpas no Gagarina (Lielās) ielas 33][42] un Pionieru namu. Pārņemšanu pamatoja ar nepieciešamību sagatavot dokumentāciju ēkas remontam. Internāta un vecās skolas rekonstrukcijai bija ieplānoti vairāk kā 100 000 rubļu. Tos tomēr atlika uz nākamajiem gadiem, bet Sporta skolai pieprasīja papildu darbiniekus: „Ar 1976.g. 1. janvāri pāriet [..] uz jaunām telpām, bijušo 2. astoņgadīgo skolu. Platība 346 m2 [ēkā kopā 1411 m2], jākurina 7 krāsnis (agrāk [bija] 4).”[43]

Jaunajā situācijā bija neskaidrības par to, kam būs iespēja mācīties jaunajā skolā, bet kuri varēs palikt jau ierastajās telpās. Pāris nedēļas pirms  atklāšanas rajona presē publicēja vidusskolas direktora vietnieces Z. Lasenbergas skaidrojumu. „Tātad, uzmanību, nākamie vidusskolēni! 9. klasē mācīsies Strazdes, Laucienas, Dursupes, Laidzes, Lībagu, Pūņu un Talsu 2. astoņgadīgās skolas absolventi. 10. un 11. klasē mācīsies I vidusskolas bijušās 9. b un 10. c klases skolēni ar nelieliem izņēmumiem. [..] Ja vēl kāds no nākamajiem Talsu I vidusskolas audzēkņiem vēlas mācīties II vidusskolā, tad [..] jāierodas ar attiecīgu iesniegumu bijušajā Talsu 2. astoņgadīgajā skolā.”[44] Uz jaunajām telpām pārgāja arī visi krievu skolēni.

Tā kā 2. vidusskolu var uzskatīt par tiešu 2. astoņgadīgās skolas pēcteci, tā pārņēma arī sporta stafeti. Rajona izglītības nodaļa oficiāli lūdza Izglītības ministriju šo statusu nodot „mantojumā”.[45] „[..] būs ar sporta specializāciju distanču slēpošanā. Tas nozīmē, ka nedēļā būs ne vien 3 fiziskās kultūras stundas, bet daļa skolēnu varēs fakultatīvi nodarboties vēl trīs reizes. Jaunajā skolā ir internāts. Labiekārtota sporta zāle, [..] top jauns stadions un atklātā peldētava [padziļinājums dīķī pie stadiona, tomēr izmantoja labi ja 10 gadus, jo pēc tam tas aizauga].  Darbosies  mākslas vingrošanas, šaha, dambretes, volejbola, basketbola, galda tenisa sekcijas.”[46] Daudzi sportisti izvēlējās jauno skolu, jau pēc dažiem mēnešiem pavēļu grāmatā uzskaitīti vairāk kā 100 dažādas sporta klases ieguvušo skolēnu uzvārdi.

4.1.   Mācību gada sākums

Par gatavošanos skolas atklāšanai informēja vietējā prese. „Nedēļu pirms jaunā mācību gada sākuma [2. astoņgadīgās skolas telpās] salidojums tiem [vidusskolēniem], kuri mācījās pirms 25. gadiem, tās reizē bija atvadas no skolas telpām visiem 2. astoņgadīgās skolas pedagogiem. Tas ir priecīgs notikums, jo iepretim vecajai ēkai uzcelta jauna skola – Talsu 2. vidusskola, kurā mācīsies vairāk nekā 1000 skolēnu.”[47] Uz jauno skolu pārgāja gandrīz viss kolektīvs. Pieredzējušās skolotājas M. Paipala, V. Neimane, D. Šmitere, B. Egliena, V. Ezeroša, Ā. un K. Ūsiņi, L. Irbe, L. Vitone, jaunās kolēģes B. Rathena, L. Zēberga, u.c.

Nākamajā dienā pēc pirmā skolas zvana, visa žurnālistu uzmanība bija pievērsta galvenokārt notikumiem Padomju ielā. „1975. gada 1. septembris ieies mūsu pilsētas vēsturē, [..] skolēnu un skolotāju svinīgais gājiens no vecā skolas parka nonāk pie jaunās vidusskolas ēkas. Lielajā laukumā vietas pietiktu vēl otram tūkstotim. [..] vārds SCO valdes priekšsēdētājam Puriņam. „Atļaujiet ziņot, ka šodien ekspluatācijā nododam jaunu vidusskolu. SCO 19 pastāvēšanas gados tā ir otrā skola [arī Dundagas vidusskola], ko cēlām. [..] Saudzējiet un uzturiet vienmēr gaišu savu skolu!” Skolas direktoram J. Fedotovam A. Puriņš pasniedz simbolisko jaunās skolas atslēgu. [..] Skolēnus, skolotājus, viesus, vecākus sveic arī LPSR Izglītības  Ministrijas pārstāvis A. Černopjatovs, rajona tautas izglītības nodaļas vadītājs J. Pliners, Talsu 1. vidusskolas delegācija [..]. Dzidras zvana skaņas aicina jaunajās klasēs, pārgriežot lentu, skolu atklāj [toreizējais Talsu rajona Partijas komitejas otrais sekretārs] J. Rožlapa.”[48]

Tikai nākamajā laikraksta numurā bija informācija par līdz šim vienīgās pilsētas vidusskolas pirmo skolas dienu. „[..] priecājās, ka tagad tepat Talsos viņiem ir kaimiņi un sacensību biedri: 2. vidusskolas kolektīvs, ja pakāpjas tornītī, tad tīri vai ar roku var aizsniegt. Skolēnu delegācija skolotāja A. Kivlenieka  vadībā devās sveikt jauno kolektīvu jaunajās elpās, 1. vidusskolas kolektīvu uzrunāja tautas izglītības nodaļas inspektore L. Ziemele.”[49] Vairāki šīs skolas pedagogi  bija pārgājuši uz jauno izglītības iestādi. Krievu plūsmas skolotājiem (J. Fedotovs, L. Kudeļinska, V. Grečkosija, Ņ. Udodova, B. Stepčenko u.c.) nebija izvēles, bet pārējiem, iespējams, „bija varianti”. No personālijām var spriest, ka „pārcēlās” jaunākie kolēģi: M. Stūre (Otisone), neiederīgie (Ē. Bērziņš, kuram pārmeta nepietiekamu padomju patriotismu), M. Dzērve un citi.

Tā kā 2. vidusskolas internātā bija iespēja dzīvot lauku jauniešiem (5. septembrī jau gandrīz simts), var pieņemt, ka daži tumšajās novakarēs tuvējā Sauleskalna estrādē  apmeklēja brīvdabas kino izrādes. 5. septembrī daudz plašākā lokā nekā kinoteātrī varēja vērot platekrāna krāsaino amerikāņu grāvēju „Makennas zelts”, bet pēc divām nedēļām čehoslovāku komēdiju „Dāma uz sliedēm”.

Bija vēl dažas neatliekami veicamas lietas, ko grūti saprast tos laikus nepiedzīvojušiem. Jau septembra otrajā nedēļā laikraksta pirmajā lappusē bija paziņojums par partijas pirmorganizācijas izveidošanu. „[..] strādā 14 komunistu. Nesen viņi pulcējās pirmajā sapulcē, kur runāja par kopējā audzināšanas darba problēmām un izlēma organizatoriskus jautājumus. Par 2. vidusskolas partijas pirmorganizācijas sekretāri ievēlēja direktora vietnieci ārpusklases un ārpusskolas audzināšanas darbā Elgu Vērdiņu. Par sekretāres vietniecēm komunisti ievēlēja Ņinu Udodovu un Lilitu Irbi.”[50]

60.-80. gadiem raksturīga iestāžu, organizāciju, kolhozu un skolu „sapārošana”, kas nozīmēja skolēnu un iestāžu darbinieku palīdzību, piemēram, ražas novākšanā, bet iestādes  centās skolām palīdzēt ar ekskursiju autobusiem vai nepieciešamā inventāra iegādi. Jau 18. septembrī rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs E. Bāns parakstīja lēmumu Nr 196. „Par šefības organizāciju apstiprināšanu Talsu II vidusskolai.” „Par šefiem apstiprināt: 1) Ceļu remonta un būvniecības pārvaldi Nr. 18; 2) Starpkolhozu celtniecības organizāciju; 3) kolhozu „Lībagi”.”[51]

Tikai dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka bez aktīvas augstākstāvošo organizāciju iejaukšanās nav atrisināma kāda problēma. Slēdzot lauku skolas, nebija padomāts par audzēkņu nogādāšanu uz pilsētu. Kaut arī kolhozi ar savu transportu jau veica pārvadāšanu, tomēr tas nebija pietiekami. „Talsu rajona Izglītības nodaļas vadītājs lūdz Lauksaimniecības Ministriju iedalīt autobusus Lībagu kolhozam, „Dundagas” k-zam un Selekcijas stacijai, jo bērni brauc mācīties uz 1. un 2. vidusskolām, un nepietiek autobusu.”[52]

4.2.   Divas vidusskolas

Par pirmo vidusskolu kļuvušajā mācību iestādē gandrīz visās klasēs (izņemot 1., 9. un 11. ar trīs) bija pa divām paralēlklasēm, kuras mācīja mazāk par 50 skolotājiem. 1975./76. mācību gadu beidzot 98,75 % skolēniem nebija jāuztraucas par vasaras darbiem nesekmības dēļ. 1976. gada 1. septembrī skolā mācījās 766 jaunieši.  Jaunā mācību gada darba plāna pirmajā punktā norādīts, ka 50% 8. klašu absolventiem jābūt spējīgiem („jānovirza”) mācīties tālāk vidusskolā. Skolas vadīšanu bija uzņēmies A. Lozda (Lazda), vietnieces mācību un audzināšanas darbā Z. Lasenberga un V. Vecriņķe, ārpusklases darba organizatore skolotāja Umleja. 1977. gadā atkal jau visās vecuma grupās bija pa trīs klasēm.[53] Skolotāja Arita Rituma atceras, ka astoņdesmito gadu vidū, kad viņa atnākusi strādāt, skola bijusi pārpildīta – „Gaiteņu galos uz pilsētas pusi bija no dēļiem izveidotas sienas, un atradās klašu telpas.”[54]

1975. gada rudenī Talsu 2. vidusskolā bija 20 latviešu un 11 krievu klases (2015. gadā 27 klasēs mācās 646  skolēni un strādā 71 pedagogs[55]). Direktora J. Fedotova vietnieces bija skolotājas V. Reinberga, E. Vērdiņa un A. Beļakova. Skolā ar specializāciju fizkultūrā (slēpošanā) mācību sākums bija deviņos no rīta, atsevišķi izņēmumi bija agrās stundas –piecas minūtes pāri astoņiem. 89% pedagogu bija augstākā izglītība. „Jāiesaista pedagogi augstākajās mācību iestādēs. 1976. gadā I vidusskolai 14, otrajai – divi.”[56]

Direktora pavēle Nr. 1, pirmajā septembrī bija par Dzidras Umblijas pieņemšanu par darbvedi. Nākamajā  skolotājai Regīnai Vītoliņai uzdota skolas bibliotēkas vadīšana.  Ar pavēli Nr. 5 skolotāja M. Stūre iecelta „Par gāzes pavarda pārzini Talsu 2. vidusskolas internātā.”[57] Savukārt, skolas pavēļu grāmatā pirmā 1. septembrī bija par 75 (tai skaitā 28 krievu) bērnu ieskaitīšanu trīs pirmajās klasēs. Devītajās (vidusskolas) divās latviešu klasēs bija uzņemti 65, bet krievu – 16 skolēni. Pagarinātās dienas grupā bija 105 skolēni, apmēram tikpat – internātā. Tur arī vēl turpmākos desmit gadus dzīvoja 8-11 skolotāji.  Pirmā ceturkšņa beigās (5. novembrī) atskaitē norādīts, ka šai laikā bija aizgājuši 14, bet pienākuši 13 skolēni, lielākā daļa no viņiem – krievu virsnieku bērni no armijas pilsētiņas tagadējos „Zvirgzdos”.[58]

Šodien grūti saprotamas, bet tolaik ārkārtīgi nopietnas bija kolektīva ieceres. „Viss skolas darbs, kā mācību stundās, tā ārpusstundu darbā veltīts PSKP 25. kongresam, skolas kolektīvs vadās pēc īpaša plāna, organizējot skolotāju un skolēnu kolektīvus darba uzlabošanai, sagaidot kongresu. [..] 5. [..] Izmantot televīzijas stundas un kinofilmas mācību procesa efektivitātes paaugstināšanai. [..] 7. Darbs ar pedagoģiskajiem kadriem. Iepazīt jaunos kolektīva locekļus un saliedēt skolotājus lietišķam, radošam darbam kā mācīšanas, tā audzināšanas uzdevumu realizēšanā. Sanāksmes ar skolotājiem noturēt katru piektdienu, mainot pedagoģiskās padomes sēdes, ražošanas apspriedes, partijas pirmorganizācijas sapulces, politpulciņa nodarbības, klašu audzinātāju un priekšmetu metodisko komisiju sanāksmes.[59]

Tādi, lūk, 40 gadus seni notikumi, kas, iespējams, ietekmēja daudzus likteņus. Arī es esmu domājusi par to, kā būtu, ja es būtu mācījusies 1. nevis 2. vidusskolā. Tad, var gadīties, man būtu cita profesija un nodarbošanās.

 Antra Grūbe

 

[1] PA LVA 2429.f. – 1. apr. – 5., 6. lietas.

[2] Vidusskolas partijas pirmorganizācijas sapulce 16.06.1962. //PA LVA 2429.f. – 1. apr. – 7. lieta, 37., 39. un 41. lpp.

[3] Vidusskolas partijas pirmorganizācijas sapulce 10.10.1965. //PA LVA 2429.f. – 1. apr. – 10. lieta, 39. lpp.

[4] Vidusskolas partijas pirmorganizācijas sapulces 24.08. un 19.12.1962. //PA 2429.f. – 1. apr. – 8. lieta, 3., 12. lpp.

[5] Vidusskolas arodkomitejas sēdes protokols 11.09.1968. // VZVA 190.f. – 1. apr. – 108.  lieta, 37. lpp.

[6] VZVA 133.f. – 1. apr. – 139. lieta, 7. lpp.

[7] VZVA 133.f. – 1. apr. – 843. lieta, 4., 43. lpp.

[8] Vidusskolas partijas pirmorganizācijas sapulce 25.09.73.  // PA LVA 2429.f. – 1. apr. – 14. lieta.

[9] PA LVA 4152.f. – 33. apr. – 1. lieta, 61. lpp.

[10] VZVA 133.f.- 1. apr. – 843.  lieta, 27. lpp.

[11] Talsu rajona darbaļaužu deputātu izpildkomitejas sēde 22.02.1972.  //VZVA 133.f. – 1. apr. – 844. lieta, 48., 52. lpp.

[12] Talsu rajona darbaļaužu deputātu izpildkomitejas sēde 20.04.1972.  //VZVA 133.f. – 1. apr. – 844. lieta, 35., 41. lpp.

[13] Talsu vidusskolas darba plāns 1974./75. mācību gadam. // VZVA 190.f. – 1. apr. – 86. lieta.

[14] Talsu vidusskolas darba plāns 1974./75. mācību gadam. // VZVA 190.f. – 1. apr. – 86. lieta, 38. lpp.

[15] Daigas Purkalnes atmiņu stāsts 2015. gada septembrī.

[16] Guntras Vilsones atmiņu stāsts 2015. gada septembrī.

[17] VZVA 258.f. – 1. apr. – 280. lieta; Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta, 12. lpp.

[18] Talsu vidusskolas pedagoģiskās padomes sēžu protokoli: 1974. gada jūnijs – 1976. gada augusts. //VZVA 190.f. – 1. apr. – 84. lieta.

[19] VZVA 483.f. – 1. apr. – 32. lieta, 2., 5. lpp.

[20] VZVA 483.f. – 1. apr. – 12. lieta.

[21] Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta, 21., 25., 69.  lpp.

[22] Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta, 48. lpp.

[23]Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta, 66., 67., 70.  lpp.

[24] VZVA 258.f. – 1. apr. – 270. lieta.

[25] http://www.ziemelkurzemesslimnica.lv/lv/informacija/jaunumi/1051-sia-ziemelkurzemes-regionala-slimnica-talsu-filiale-turpina-veiksmigi-stradat-jaunaja-eka.html

[26] Sarakste ar Ministru Padomi, Augstākās Padomes prezidiju u.c. //VZVA 133.f. – 1. apr. – 559. lieta, 12. lpp.

[27] Sarakste ar Ministru Padomi, Augstākās Padomes prezidiju u.c. //VZVA 133.f. – 1. apr. – 559. lieta, 12., 14. lpp.

[28] Andra Grūbes atmiņu stāsts 2015. gada septembrī.

[29] Valsts pieņemšanas komisijas akti par jaunuzcelto būvju un celtņu pieņemšanu ekspluatācijā. //VZVA 397.f. – 1. apr. – 118. lieta.

[30] Andra Grūbes atmiņu stāsts 2015. gada septembrī.

[31] Petrovs, A. Rajona celtnieki pirmie republikā. //Padomju Karogs, 1973. gada 20. janvārī.

[32] Intervija ar SCO galveno inženieri Juri Jansonu. //Padomju Karogs, 1974. gada 5. janvārī.

[33] Grūbe, A. Lai Talsi plauktu.  //Padomju Karogs, 1974. gada  17. janvārī.

[34]VZVA 258.f. – 1. apr. – 298.  lieta.

[35] SCO biedru tiesu materiāli 1975. – 1983. gads. // VZVA 397.f. – 1. apr. – 188. lieta, 16. lpp.

[36] Talsu SCO arodbiedrības konferenču materiāli. //VZVA 397.f. – 1. apr. – 189. lieta, 6. un 11. lpp.

[37] Driķe, B. Pēc 33 dienām jāatveras skolas durvīm. //Padomju Karogs, 1975. gada 29. jūlijā.

[38] Driķe, B. Pēc 33 dienām jāatveras skolas durvīm. //Padomju Karogs, 1975. gada 29. jūlijā.

[39] Driķe, B. Pēc 33 dienām jāatveras skolas durvīm. //Padomju Karogs, 1975. gada 29. jūlijā.

[40] Valsts pieņemšanas komisijas akti par jaunuzcelto būvju un celtņu pieņemšanu ekspluatācijā. //VZVA 397.f. – 1. apr. – 118. lieta.

[41] SCO pavēles ražošanas jautājumos. //VZVA 397.f. – 1. apr. – 113. lieta, 89.-90. lpp.

[42] VZVA 258.f. – 1. apr. – 263. lieta.

[43]Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta, 52., 53. lpp.

[44] Lasenberga, Z. Kas mācīsies jaunajā II vidusskolā. //Padomju Karogs, 1975. gada 16. augustā.

[45] Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta, 63. lpp.

[46] Ūsiņš, K. Aicinām jaunos sportistus. //Padomju Karogs, 1975. gada 28. augustā.

[47] Ķimele, V. Atmiņu salidojums. //Padomju Karogs, 30. augustā.

[48] Vakar atskanēja pirmais zvans. //Padomju Karogs, 1975. gada 2. septembrī.

[49] Pirmdien atskanēja pirmais zvans. //Padomju Karogs, 1975. gada 4. septembrī.

[50] Vīksna, B. Talsu 2. vidusskolā partijas pirmorganizācija. //Padomju Karogs, 1975. gada 9. septembrī.

[51] Rajona izpildkomitejas sēžu protokoli. //VZVA 133.f. – 1. apr. – 735. lieta, 11. lpp.

[52] Tautsaimniecības plāns izglītības jautājumos. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 720. lieta.

[53] Talsu 1. vidusskolas darba plāns 1975./ 76. mācību gadam. //VZVA 190.f. – 1. apr. – 87. lieta; Talsu 1. vidusskolas arodbiedrības sapulču protokoli. //VZVA 190.f. – 1. apr. – 109. lieta.

[54] Aritas Ritumas atmiņu stāsts 2015. gada septembrī.

[55] Skolas pašvērtējuma ziņojums 2015. gadā un stundu saraksts. // http://www.talsu2vsk.lv/index.php

[56] Talsu rajona Tautas izglītības nodaļas plāns. //VZVA 371.f. – 1. apr. – 719. lieta.

[57] Talsu 2. vidusskolas pavēles par personālo sastāvu. //VZVA 480.f. – 2. apr. – 1. lieta.

[58] Talsu 2. vidusskolas pavēļu grāmata. //VZVA 480.f. – 1. apr. – 8. lieta.

[59] Talsu 2. vidusskolas 1975./76. mācību gada mācību un audzināšanas plāni. //VZVA 480.f. – 1. apr. – 31. lieta.

 

Viena atbilde “Talsu 2. vidusskolas būvēšana”

  1. Skaistas,brīnišķīgas atmiņas!!!!Daudz kas jau piemirsts,bet tā laika “bilde”uzplaukst acu priekšā visā spožumā un realitātē!!!!Mans vīrs tajā laikā strādāja SCO un arī viņam tik patikamas atmiņas…..Paldies,ANTRAI !!!!! Neticas,ka tas viss noticis 40 gadu atpakaļ,liekas,ka tikai nesen!!!!Vēlreiz ,paldies,no mums -LITA un VILNIS VITONI !!!

Komentāri ir slēgti.

© Biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”. Visas tiesības rezervētas. Izmantošana bez atsauces uz autoriem vai biedrību “Aleksandra Pelēča lasītava” nav atļauta!