Jaunās grāmatas 192 lapaspusēs dzejniece iekļāvusi dzejas darbus un īsprozas tekstus (pulsācijas) par pilsētu. Izdevums interesanti iekārtots horizontālā albuma formā, ilustrēts krāsainiem autores fotografētiem attēliem. Maija Laukmane grāmatai izvēlējusies
CEĻAVĀRDUS:
“Par DEVIŅU PAKALNU PILSĒTU Talsus sāka dēvēt pagājušā gadsimta vidū. Iepriekš pilsētas pakalnu skaitā ietilpa arī citi pakalni, ko nu jauši vai nejauši esam piemirsuši, ietiepīgi gribot skaitīt tikai līdz deviņi.
Taču mēs esam bagātāki nekā tikai ar deviņiem pakalniem, tas ir: mēs protam skaitīt par ciparu deviņi daudz tālāk!
Pieņēmums, ka Talsi bagāti tieši (un tikai!) ar deviņiem pakalniem, krietni iesakņojies. Kļūstot no kandavnieces par talsenieci, it bieži klausījos nu jau Mūžībā esošās skolotājas Ismēnes Grundules stāstos, kad viņa mani, neko par pilsētu nezinošu, mēģināja skolot: lūk, šis ir Grunska kalns, atceries, taču iegaumē arī šo nākamo pakalnu, tikpat nozīmīgu kā visus citus, un vārdā to sauc par Bankas kalnu. Iegaumē labi, rīt apciemosim kādu citu pakalnu, tad arī uzzināsi tā vārdu…
Tieši tādi bija mani pirmie ceļojumi Talsu ielās un pakalnos.
Vēlāk jutos apmulsusi. Apmulsusi tādēļ, ka daudzi no Talsu pilsētu ļoti zinošās skolotājas krustu šķērsu man raksturotajiem pakalniem pilsētas deviņu pakalnu radurakstos neietilpa.
Reizēm prātoju: interesants būtu pētījums par to, kā un kāpēc tieši šis cipars 9 kā monētiņa ieripojis mūsu pilsētas vēstures apcirkņos. Rakstot smaidu: krietniem kurzemniekiem gan pienāktos būt nevis pieticīgiem, lai bikli rauktu mazumā piederošo, bet – krietns kurzemnieks caur savu šerpumu un taisnības mīlestību (tā liecina pētījumi!) izslejas visā augumā, īsti lepni dižojoties: jā, mums IR!
Jo patiešām IR; daba par to parūpējusies. Mums, šeit dzīvojošajiem, atliek vienīgi akceptēt dabas doto un – skaitīt tālāk par deviņi. Nav šaubu, ka ar laiku tas notiks! Jo pilsēta, gluži kā cilvēks, gadiem ritot, savā ārējā veidolā skaisti pārtop un izmainās.
Lai nu kā, taču arī šajā apkopojumā visi Talsu pakalni nebūt nav minēti. Tāpat kā nav minēts Daģu kalns (pakalns), kurš deviņu pakalnu ģimenē ieripoja astoņdesmita-jos/deviņdesmitajos gados, lai gan šis spicais uzbērumiņš atrodas ārpus pilsētas robežu zīmes un nemaz nav izprotams, kā Talsu pakalnu ģimenē ieradojies.
Man allaž šķitis interesanti domāt par pakalniem pilsētas vaibstos. Un arī pretēji – par mums pakalnu vaibstos. Prātoju: dažs tā arī mūžu nodzīvo, kā savas dzīvošanas galveno vadmotīvu turot centību pretapgalvot, ka šo (vai to) vietu sauc tā, nevis šā (kā apgalvo citi) – un, strīdoties par savu taisnību, aizmirst pacelt galvu, lai redzētu, cik skaisti virs pilsētas slīd mākoņi.
Visu to, ko pilsētā redzu un atklāju, lielā mērā akceptēju caur lasīto vārdu, caur tām publikācijām, kuras pētot uzzinu par pilsētu, kurā Liktenis lēmis dzīvot. Taču reizēm jūtos apmulsusi, cik dažādi stāstījumi par vienu un to pašu objektu, kad katrs no tiem – vienīgais pareizais. Reizēm ļoti atšķiras publicitātei sniegtajos materiālos gadi, nosaukumi un citas konkrētības. Tā ir! – dažkārt informācijas par vienu vai otru pakalnu vai citu konkrētu vietu veido jūkli. Viena informācija apgalvo ko tādu, kas nonāk pilnīgā pretrunā ar citu ziņu par to pašu objektu, un tad, šādu materiālu lasot, atliek vienīgi smagi nopūsties.
Atliek smagi nopūsties, taču – turpināt mīlēt.
Šajā izdevumā, stāstot par pakalniem, atsaucos uz lasīto vārdu (reizumis, kā minēju, krietni atšķirīgiem viedokļiem, taču, kā sacījis Valdemārs Ancītis: „Par izrunātu vārdu tu nekad nevari būt drošs, kurp vējš to aizpūtīs, taču rakstītais vārds – tas paliek!”), klāt pieplusējot savas izjūtas, kas neko neapgalvo, vienīgi vēro.
Vēro un mīl.
Pakalni paši sevi vārdos nenosauc, to darām mēs, šeit dzīvojošie, bet paaudzes mainās, pakalni apaug ar kokiem, ar citādību, vārdi nāk klāt, pārveidojas un pārtop.
Dzejnieks Sergejs Moreino, ciemojoties Talsos, ik reizes skaisti filozofē par to, ka mūsu pilsēta – Talsi – ir pilsēta ar noslēpumu. Loģiski, seko jautājums: kāpēc mēs, viņaprāt, esam „pilsēta ar noslēpumu”. Tāpēc, dzejnieks skaidro, ka, braucot pa šoseju Rīga–Ventspils, svešinieks un nezinātājs, steidzoties taisnā virzienā uz savu konkrēto galamērķi (viņa gadījumā – no Rīgas uz Rakstnieku/tulkotāju māju Ventspilī), var pat nepamanīt, ka atliek nogriezties aplī vedošajā ceļa līkumā, pabraukt garām daudzām stārķu ligzdām un – sveika, pilsēta! Sveika, pilsēta – noslēpums!
Grāmatā ievietotie teksti veido netveramu apli: zeme, debesis, tad atkal zeme ar sakņu blīvu adījumu acīm neredzamajā, taču sajūtām aizsniedzamajā kārtā. Jo saknēs glabājas tas, ko caur savu dzīvošanu paši esam ierakstījuši debesīs, citādi…
Citādi viss būtu smiltis caur pirkstiem.
Mūsu ziņā ir ātri prom plūstošās smiltis noturēt. Ar mīlestību. Caur vārdu. Jā, arī ar vārdu. Vārds ir tālu vedošs spēks, tāpēc pieskaršanās ar vārdu it bieži nozīmē tieši to: pieskaršanos ar sirdi.
Reizēm aizdomājos par ko tādu, kas neizdomājams: fantāzijās par pilsētu. Lūk: nez, kāda izskatījās šī vieta tālajā 1231. gadā, kad Romas pāvesta sūtnis Alnas Balduīns parakstīja līgumu ar kuršu cilšu vecākajiem? Cik tālu, stāvot kāda vēl vārdā nenosauktā pakalnā, saredzēja ar mani neredzamām saitēm saistītais radnieciskais sencis (saistība: Likteņa balva BŪT TE)? Un kā viss izskatījās jau daudz vēlāk, laikā, kad Talsi ieguva pilsētas tiesības, pakalni guva vārdus un pāri to mugurām vijās ielu līkloči?
Savas domas, ejot cauri pilsētai, papildinu ar dažiem fotomirkļiem. Tie ir pilsētas skati un atsevišķi audēju kopas „Talse” austo deķu fragmenti, „satikti” Radošajā sētā – arī tie, manuprāt, ir nozīmīgi vaibsti pilsētas sejā, kad caur krāsu salikumiem un caur krietnu pacietības darbu aplie-cināts: jā, tādi esam!
Lapaspusēs iekļauta ne tikai Talsiem un Talsu pakalniem veltīta dzeja, pārdomas par ielu līkumiem un pagalmiem, bet arī par cilvēkiem, kuri, arī aizgājuši Mūžībā, savā ziņā joprojām jūtami tagadnes laikā, jo dzīvojuši sirdsgudru dzīvošanu.
Mīļi maza ir mūsu pilsēta – putns pārlido pāri, nenogurdinot spārnus. Tieši tāpēc, ka maza, tā vēl jo ciešāk sargājama.
Runa ne par izmēriem – sargājama tāpēc, ka mīlam.”
Talsu dzejnieces pilsētai un tiem, kuri Talsus mīl, veltīto izdevumu daļēji atbalstījusi Talsu novada pašvaldība, piešķirot kultūras un tūrisma projektu konkursā 392,93 EUR, daļēji palīdzējis arī Talsu novada fonds.
Grāmatu “Pakalni pilsētas vaibstos” izdevās tiražēt tipogrāfijā, kas uzskatīja, ka to veikt iespējams ar mazākiem finanšu līdzekļiem, tādēļ grāmata, kas interesentiem pieejama tikai “A. Pelēča lasītavā”, maksā 10,00 €. (Vienīgajam iepriekš 15,00 € iemaksājušajam cilvēkam cenas starpība atdota personiski.)