Apskatīt galeriju

Komponista L. v. Bēthovena drauga K. Amendas – Talsu mācītāja piemiņai

Publicēts: Otr/10/2017

Pieejams:

5.00 €

PDF 480 KB, ePub 285 KB, mobi 805 KB
latviešu

Ieskats

“Tu nāc man tūkstoškārt prātā…” Komponista Ludviga van Bēthovena drauga Kārļa Amendas – Talsu mācītāja piemiņai

(…)

 

«Hedviga, trešā māsa, apprecēja manas mātes jaunāko brāli Karlu Ginteru, kas bija majors krievu armijā un mira jauns. Hedviga, atraitnes kārtā būdama, bieži viesojās vecāku mājā. Es viņu atceros tieši no tā laika. Hedviga bija gudra un skaista, ar cēlu sirdi. Mana māte viņu uzņēma ar saprotošu mīlestību. Vēlāk mana māte man stāstīja, cik ļoti Hedviga viņai palīdzēja iejusties kā audžumātei saviem daudzajiem pieaugušajiem audžubērniem.
Atraitni Hedvigu daudzi mīlēja un aplidoja. Pat viņas piecdesmit gados kāds daudz jaunāks, nopietns, gudrs vīrietis viņai nolika pie kājām savu vēl no jaunības gadiem saglabāto mīlestību. Hedviga tomēr vairs neapprecējās, bet bija mātes vietā diviem bāreņiem no priekšzīmīgas ģimenes. Bāreņus viņa iemīlēja kā savus pašas bērnus, un viņi atbildēja ar pretmīlestību.
Kad Hedviga, atraitne būdama, dzīvoja pie mums, notika dažas lietas, kas pierādīja viņas uzupurēšanos, lai palīdzētu līdzcilvēkiem.
Manu tēvu aizsauca pie mirstošas sievietes. Viņš stāstīja, ka tas bijis kāds ugunsgrēkā cietis ubagu pāris no Sāmu salas. Diloņslimā sieva gulēja uz nožēlojamas lažiņas un bija tikko mirusi. Vīrs esot dzērājs. Pie mirušās tupēja pusotru gadu veca meitene, visa vienos izsitumos un kukaiņu apsēsta, un ēda kartupeļu mizas. Mazuli vajagot nodot bāreņu namā.
Hedviga izlūdzās vecāku atļauju un atveda mazo uz pastorātu. Viņa nomazgāja bērnu, iezieda to ar ziedēm un ārstēja šo meiteni nedēļām ilgi, kamēr bērns izveseļojās.

 

Klāriņas kāzas svinēja bagāti un jautri, pēc īstām kuršu paražām, un tā kā kāzas ir vienas no lielākiem svētkiem, kas notika manā bērnībā, tad es vēl šo to atceros.

 

Tagad meitene auga pastorātā, aprūpēta miesīgi un garīgi, bet iedzimtie instinkti bija stiprāki par mums. Maniem vecākiem vēlākos gados viņa sagādāja daudz rūpju, atmaksāja ar nepateicību un vēlāk pazuda.
Kādam no mūsu kalpiem sametās zarnas. Toreiz kaut ko tādu neoperēja, varēja palīdzēt tikai ļoti rūpīga kopšana. Hedviga dienu un nakti neatkāpās no šī vīra gultas, un viņš izveseļojās. Faktiski Hedviga vairījās no saskarsmes ar kaut ko netīru kā smalka pasaules dāma, kāda viņa arī visu mūžu bijusi, bet viņas sirds katrā dzīves gadījumā uzvarēja. Arī šī mīlas pilnā sirds nu beigusi pukstēt. Viņa mira lielās mokās 1905.gadā Rīgā ar kuņģa vēzi.
Mūsu jaunākā pusmāsa Klāra mums, bērniem, šķita vismāsiskākā, jo viņa vēlu apprecējās, bieži dzīvojās pa vecāku mājām, bet bija audzināta Kalsnavā. Klāra bija 14 gadus vecāka par mani. Mūs vēl šodien saista sirsnīga mīlestība.
Klāriņa apprecējās ar Luīzes vīra vecāko brāli Ādolfu Kerstenu. Viņš bija cēlies no senas tirgoņu ģimenes un arī pats bija tirgonis.
Kad viņš Klāriņu bildināja, viņš dzīvoja kā privātpersona Rīgā. Savu ievērojamo īpašumu — veikalu «Kersten & Kirstein» Ādolfs atstāja sava jaunākā brāļa un viena no brālēniem vadībā, pats pārtikdams no procentiem.
Būdams vecpuisis, Ādolfs dzīvoja tikai sev. Savu jauno, skaisto sievu viņš «nēsāja uz rokām» un ļoti mīlēja. Vai nelabojamā vecpuiša kaitīgie ieradumi un untumi viņai sagādāja rūgtas stundas, nevaru pateikt. Klāriņa neko nestāstīja, bet to varēja nojaust.
Klāriņas kāzas svinēja bagāti un jautri, pēc īstām kuršu paražām, un tā kā kāzas ir vienas no lielākiem svētkiem, kas notika manā bērnībā, tad es vēl šo to atceros.
Daudz radu no Rīgas un Vidzemes bija ieradušies kāzās, un visi apmetās pie mums. Stefānija, Klāriņas sirdsdraudzene, ar savu vīru un arī mācītāja Tilinga interesantā sieva Jete, vēlāk apprecoties — Grosa. Kā visi Tilingi, tante Jete bija ļoti gara, bezmaz 1.80 cm, pie tam atbilstoši resna. Viņa bija skarba valodā un izturēšanās veidā. Šī grandiozā dāma nolika degošas sveces uz grīdas, garos svārkus no mugurpuses starp ceļgaliem izvilka priekšā, izskatījās, it kā viņai kājās būtu garās bikses, tad lēca pāri svecēm, tās neskarot, un ķērca pie katra lēciena: «Krā — krā!» Tā bija viņas izgudrotā vārnu deja. Tuvie draugi sēdēja apkārt un locījās no smiekliem, vērojot jauko, graciozo tēlojumu.
Vienam no mana tēva neprecētajiem brāļiem — Gustavam no Liepājas es biju ar visiem saviem 11 gadiņiem līgavas māsa, jo tā, kas bija domāta, pēkšņi atteica.
Tēvocis Gustavs, izkaltis vīrelis, tērpies biksēs ar lielām melnām un baltām rūtīm, brūnā vestē un melnos svārkos, man jokojot jautāja, vai es priecāšoties, ka varēšu sekot jaunajam pārim viņam zem rokas, vai arī viņš esot par vecu. Viņš no manis saņēma pārsteidzoši patiesu atbildi — jā, viņš man ir par vecu. Tēvocis tēloja satriekto un nomākto, bet es, muļķa skuķis, nu tikai apjēdzu, ka biju netaktiska.

 

Šī grandiozā dāma nolika degošas sveces uz grīdas, garos svārkus no mugurpuses starp ceļgaliem izvilka priekšā, izskatījās, it kā viņai kājās būtu garās bikses, tad lēca pāri svecēm, tās neskarot, un ķērca pie katra lēciena: «Krā — krā!»

 

Ļoti nožēloju, ka apbēdināju labo tēvoci, un nezināju, kā visu vērst par labu. Es varot būt mierīga, jo viņš esot priecīgs, ka viņam, vecpuisim, neesot jāpakavē nevienai dāmai laiks un viņš varot netraucēti nodoties mammiņas slavenās virtuves mākslas baudīšanai.
Kāzu priekšvakarā uzveda dzīvās bildes ar Klāras, Ādolfa un citu skaistu cilvēku vārdiem, tām bija liela piekrišana. Mums, bērniem, patika mūsu Sabiņa Amora lomā. Pilnīgie, rožainie loceklīši vieglā tērpā, melnajos, viļņainajos matos hortenziju vainadziņš, rokās bulta un loks, — tā viņa lūkojās šurp no zaļās lapotnes un mērķēja uz jauno pāri, kuru jau bija ķērusi Amora bulta.
Apkārtceļojošie prāģeri (muzikanti) nometās uz vairākām dienām pastorātā, ar pūšamiem instrumentiem spēlēja svaigas deju melodijas, līdzko jaunieši vēlējās dejot. (…)

 

Reģistrēties, lai lejuplādētu!

Lai lejuplādētu visu šo e-grāmatu Kindle mobi un ePub formātos, kā arī PDF formātā, lūdzu reģistrējieties, noklikšķinot ŠEIT. Ja esat jau reģistrējies/-usies, lūdzu klikšķiniet uz “Lejuplādēt” vai “Pirkt”.


Par autoru

 

Pēteris Cielavs, Pēteris fon Tilings un Juris Jansons Spāres sakristejā.

Pēteris Cielavs, Pēteris fon Tilings un Juris Jansons Spāres sakristejā.

Juris Jansons,
dzimis Cēsīs, 1940. gada 2. Jūlijā. Dzīvo Talsos.

 

No 1998. gada Talsu Mācītājmuižas attīstības ideju autors: celtniecība, dabas kopšana un kultūrvēstures apzināšana, izpēte, sistematizēšana un publicēšana (par L. van Bēthovena draugu – K. Amendu).

 

1990. – 1997. g. Vīcežu muižas atjaunošana saistībā ar Brigenu dzimtas izpēti.
Daudzu aforismu krājumu sakārtojumi un grāmatas «Tu nāc man tūkstoškārt prātā…» (2002) sastādījums un redakcija, grāmata «Raibu raibie raduraksti» (2008), «Kā rodas «Oda priekam»» (2008), publikācijas rajonu un republikas preses izdevumos.

 

2014. gadā saņēmis Talsu novada pašvaldības apbalvojumu “par mūža ieguldījumu kultūrā”.

Atsauksmes

Komentāri

Līdzīgi rakstu darbi